Zinu, sen neesmu rakstījusi. Vasara bija burvīga kā vienmēr. Arī rudens darbīgs,bet arī skumjš.
Atvadījos no cilvēka , kas daudz devis manai radošajai attīstībai. 89 gadu vecumā mūžībā aizgāja mana vecmāmiņa – Velta Biķerniece. Kāpēc es par to rakstu Darbistabā? Laikam jau tāpēc, ka tad, kad biju maza daudz dzīvojos pa vecmāmiņas darbistabu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Mazā istabiņa Ķiršu ielā ar milzīgajām stellēm, adījumi, tamborējumi u.t.t.Vecmāmiņa bija Daiļamat meistare. Katram mazbērnam bija jānoauž savs lupatu grīdceliņš, katram sava tautastērpa josta.Viņa bija mūsu „izrāžu”, un „modes skates”galvenā apmeklētāja un atbalstītāja un reizēm pat labprāt tam ziedoja arī savu lielo drēbju skapi, tā teikt, lai mums ir materiāla bāze. Viņa tikai adīja un teica „Bravo!”. Katrai mazmeitai bija jāzina sava dziesma, mana bija „Es biju māmiņai viena pati meitiņa”.Un tad uz svētkiem mēs savukārt Vecmāmiņai dziedājām, laikam jau skolā iemācītu dziesmiņu: „Citiem bērniem vecmāmiņas vēl pat skolā iet, manējā tepat pa māju tā kā ratiņš dūc..dzied..”kaut kā tā. Kāmēr vecāki bija aizņemti daudzajos darbos, nekas nebija labāk kā just blakus sev tādu lielu sargu.Vecmāmiņas siltajā azotē klausīties kādu dziesmu vai mācīties Mazā Cilvēka vakara lūgšanu.Dziesma, lūgšana, siltums, lepnums par to, ka esmu latviete, mīlestība uz ziediem, radošaias gars – tas viss un vēl daudz kas cits man nāks līdzi arī tad, kad viņas vairs nav. Veltes, ko ņemu līdzi savā mūžā un došu tālāk saviem bērniem un viņi savējiem…Atceros pēdējos gados, kad viņa vēl dzīvoja ar vectēvu laukos, viņa reiz man teica: „Tu esi brīnišķīgs radījums”Un es viņai atbildēju:”No tāda dzirdu”..Man tikai žēl, ka pēdējos gados mūsu ceļi bija mazliet patālu vienai no otras. Un žēl, ka dzīves lielās vērtības spējam novērtēt tikai ar laiku. Žēl, ka neesmu daudz ko pierakstījusi, daudz kas piemirsies, vēl neesmu pietiekoši izjautājusi vecmāmiņu par viņas vēsturi(un līdz ar to manējo) tad , kad viņa stāstīja par to un tad , kad vēl atcerējās. Tīņa gados likās, nu kāpēc viņa atkārto šos stāstus, bet tagad saprotu, labi , ka atkārtoja, tas labāk iespiedās mūsu atmiņās. Viņas mūžš bija bagāts, raibs, viņa bija arī karu pieredzējusi, izgājusi cauri Kurzemes Katlam..Viņa bija tā stiprā, mazliet spīvā un staltā Vidzemniece.Bet mums viņa vienmēr paliks mūsu Ecama. Man prieks, ka viņai esmu pateikusi daudzreiz paldies par to, ko viņa man devusi. Arī dziesmā ko veltīju vecvecākiem.
„(..) Es varu gaiši pateikt „Paldies!”
Par vārdiem, laiku, kas man dots
Un zinu visas skumjas pāries
Mans mūžs ir mīļo iedvesmots.”
Izrādās man nav nevienas viņas fotogrāfijas, tādas kādu es viņu visspilgtāk atceros. Ir dažādas citādas, arī sirmākā vecumā, bet tieši tādas nav. Vēl meklēšu. Šajā fotogrāfijā 4 paaudzes.
V
ggdarbistaba 
